Ģimene ir dabiska bērna attīstības un augšanas vide, un katram bērnam ir neatņemamas tiesības uzaugt ģimenē. Ja tā nav bioloģiskā ģimene, tad ģimenisko vidi nodrošina aizbildņi un audžuģimenes. No šīm ģimenēm tiek gaidīta tāda aprūpe, lai bērniem, sasniedzot pilngadību, būtu patstāvīgai dzīvei nepieciešamās zināšanas un sociālās prasmes. Lai viņi spētu pilnvērtīgi funkcionēt sabiedrībā, lai būtu stabila un atbildīga attieksme pret savu dzīvi, motivācija sasniegt jaunus mērķus. Tajā pašā laikā adoptētāji, aizbildņi un audžuģimenes, veicot šo svarīgo pienākumu, saskaras ar virkni problēmām:
- nepietiekams psiholoģiskais un finansiālais atbalsts;
- lēmums pieņemt bērnu, nereti ir balstīts uz emocijām un misijas apziņu. Iespējamie riski, ar kuriem nāksies saskarties pusaudžu vecumā, iepriekš racionāli nav izvērtēti;
- aizspriedumi, stereotipiski viedokļi par ārpusģimenes aprūpē esošajiem bērniem, uzskats, ka šiem bērniem ir slikti gēni;
- aizbildņu zemais sociālais prestižs sabiedrībā u.c.
